Skatiens

Nu jau vairāk kā gadu dižsērga Covid-19 civilizāciju apņēmusi ar savu pandēmijas apmetni un šķiet, ka to nomest ne tuvu negatavojas. Varbūt esam vismaz tuvu pusceļam un tāpēc es ticu, ka sabiedrībai pietiks vēl spēka, pacietības un ticības šo laiku izturēt, vēl saņemties un noteiktos piesardzības pasākumus ievērot. Paralēli vakcinācijai ir tikai šis ceļš – piesardzība.

Foto atrasts te

Un visā šai ceļā arvien lielāku nozīmi iegūst skatiens, acu skatiens. Par to es aizdomājos vai katru dien. Ne tikai veroties kārtējā zoom tikšanās ar kolēģiem vai videozvanā ar mīļajiem, bet jo īpaši veroties bērnu acīs.

Klātiene vienmēr ir īstas enerģijas apmaiņa te un tagad, ko, diemžēl, tik labi nesniedz attālināta saziņa. Un es to arvien izteiktāk jūtu veroties ekrānā. Jā, pietrūkst klātienes. Ne tikai laiks, bet arī veselība ir tas, ko šis dižsērgas gads nesaudzīgi ir ņēmis no visiem mums. Kā pirmo skar redzi. Jā, esmu tikusi pie pirmā briļļu pāra dzīvē, neskaitot tīņa gados redzes izlīdzināšanai gadu lietotās brilles. Un zinu, ka redze strauji pasliktinājusies vai katram manam līdzcilvēkam. Bet, ja ar redzi vēl varam daudz maz tikt ātri galā, dodoties uz optikas veikalu, tad ar emocionālo veselību jau tik vienkārši nebūs. Mieru bodē nepārdod ne klātienē, ne attālināti.

Miers mājo pašos, vai to mums sniedz un stiprina tuvie. Vislabāk miers turas, ja esam paši sev un ir arī tuvie līdzās. Ne velti cilvēks ir sociāla būtne, kas nozīmē, ka cilvēkam cilvēks ir vajadzīgs. Un ne jau vien fizisku vēlmju un nepieciešamību nodrošināšanai, bet arī emocionālai mijiedarbībai. Es priecājos, ka neviens no maniem tuvajiem nav pavisam viens četrās sienās un ir kam ieskatīties acīs, baudot brokastu kafiju un, vēlot labu nakti, gulēt ejot. Un kopumā visi ir daudzmaz mierā, mēs turam viens otru līdzsvarā, pat esot piesardzīgi fiziskā attālumā.

Tas viss, savukārt, noveda manas pārdomas pie atziņas, ka lai kādi būtu laiki, lai ar ko mums nebūtu jātiek galā, vissvarīgākais ir nepalikt vienam. Ne pašam, nedz kādam citam to ļaut. Pat, ja ir jāievēro piesardzības pasākumi, mēs kā sabiedrība nevaram atļauties atstāt kādu vienatnē pavisam, tik pavisam, ka piezogas vientulība. Tad spēki zūd zibens ātrumā.

Jo šai visā nemainīgi svarīgs ir skatiens, līdzcilvēku patiess, gādīgs, ieinteresēts un tiešs ne novērsts acu skatiens. To maskas neaizsedz, to 2m distance neaizsedz un neizdzēš, to jūt pat ar muguru. Un tas nemaksā neko, bet uzlādē cilvēka iekšējos spēkus kā saules baterijas.

Skatiens, kas, manuprāt ir mīlestības, gādības, ticības un cerību piepildītākais, vispatiesākais, kāds var būt, ir bērna vēršanās vecākos un vecāku vēršanās bērnos. Šis skatiens stiprina, ceļ un iedvesmo, neļaujot padoties jaunu izaicinājumu priekšā. Šis skatiens dod spēkus to dižsērgas smacējošo apmetni pamazām raut nost, rodot jaunus ceļus un iespējas arvien dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Jā, arī mīļoto skatiens vienam uz otru var līdzināties šim. Kā bija tā vairs nebūs, tas nu ir skaidrs. Ir jāpielāgojas, jārod jauni ceļi un jāapgūst jaunas prasmes. Bet viens gan būs vienmēr – būs ģimenes un dzimtas, būs draugi un kolēģi, būs dzīvība un nāve, bet pa vidu dzīve.

Tā nu, mīļie, galvenais, ko varam darīt, lai dzīvē vairotu šos cerību un ticības spēcinošos skatienus – būt viens otram, nenovēršoties ne fiziski, ne pat ar acu skatienu. Tad un tikai tā mēs izturēsim ne tikai tādu dižsērgu vien.