Ir interesenti ieraudzīt tādus mūžam klusus cilvēkus, kas nekad pat diskutēt nav gribējuši par aktuālo politikā, pēkšņi “iesaistoties” tajā… un pat izvirzot savas kandidatūras deputātu krēsliem.
Var jau būt, ka cilvēki pēkšņi var kļūt aktīvi, var jau būt, ka pēkšņi viņi sākuši domāt par sabiedrību un valsts nākotni, var jau būt, ka tiešām paši sasnieguši un sajutuši kompetenci, spējas un atbildību būt tie labākie no labākajiem… var jau būt, ka tā….
Jūrmala šogad, starpcitu, izceļas uz citu pašvaldību fona, jo tajā ir visvairāk sarakstu, visvairāk to pilsoņu, kas sakās būt aktīvi saimnieki pilsētā… pilsētā, kurā arī finanšu līdzekļi ir vairāk kā lielā daļā citu pašvaldību… Un par lielu daļu šo kandidātu un to darbībām pilsētas un tās iedzīvotāju labā līdz šim nekas nav dzirdēts. Bet tā jau nav tikai Jūrmalā, tā jau ir gandrīz katrā pašvaldībā. Diemžēl.
Tāpēc man ir jautājums – kāpēc katrs kandidāts kandidē? Patiesi kāpēc? Un kas ir pat svarīgāk – kad, kam un kāpēc būtu jākandidē?
Aiziet, laižam vaļā komentāros diskusiju! Kā Tu domā!?
Vērojot no pieredzes, kāpēc es nekandidēju, bet to dara citi. Iespējamie varianti – naivums, varaskāre, slavaskāre, naudaskāre. Nekas labs nesanāca 😦
Un kur tad paliek “darbs sabiedrības, tautas un valsts labā”?
grūti kam tādam vairs noticēt 😦
Sev vajag ticēt.
tieši tā. sev es ticu, bet ne partiju sistēmai.
Pag. Būt sarakstā un reāli kandidēt ir divas dažādas lietas. Līdz finišam aizies daži, balastam piekabina aktīvistus, kuru faces vismaz neblomē firmu. Savukārt “daži” ir tie, kuri prot piesaistīt nepieciešamo finansējumu vai ir “lokomotīves” pēc definīcijas (tautā atzīto frizūru īpašnieki, maestro, aktieri, dīvas). “Finansisti” tad cenšas atgūt zaudējumus, bet “lokomotīves” var arī pacīnīties par tautu un valsti. Iespējami varianti.