Mediju sabiedrības apaļais galds

Mazliet atkal aizdomājos par medijiem un visu to informāciju, kas pašlaik virmo publiskajā telpā Latvijā saistībā ar tiem.  Pēdējais un vēl aizvien aktuālais diskusiju temats ir Sabiedriskā medija koncepcija.  Nevar noliegt, ka tās izstrādē cilvēki ir ieguldījuši gana laika un sava intelektuālā redzējuma un zināšanu.  Tomēr, ir diezgan daudz problēmjautājumu, kurus būs jārisina. Minēšu vismaz galvenos trīs vaļus, kas, manuprāt, atstāti novārtā un tieši tāpēc arī, iespējams, bremzējās mediju pozitīva attīstība. Uz šiem vaļiem pavisam noteikti spēcīgs medijs spētu balstīties, lai attīstītos. Centīšos izteikties maksimāli vienkārši, saprotami un īsi. 🙂

1.valis. Informācijas atklātums – patiesības meklējumi. Jebkurš sižets, ziņa, raidījums ir saistošs, ja tiek izpētīta problēmas būtība. Bet to ir grūti izpētīt, ja nav pieejama informācija. Ar šo problēmu saskaras liela daļa reportieru un žurnālistu. Tāpēc vienam no mērķiem būtu jābūt, ka no valsts un pašvaldību institūcijām, obligāti jābūt nodrošinātai iespējai saņemt visaptverošu un patiesu, nevis sabiedrisko attiecību ziņā skaisti noformētu informāciju. Pietiek jau ar to, ka privātas personas var atļauties sniegt vai nesniegt informāciju medijiem pēc savas izvēles.
Un te es nerunāju par pētniecisko žurnālistiku, bet gan par objektīvu un kvalitatīvu žurnālistiku. Jāteic gan, ka šai medaļai ir otra puse – mediju darba kapacitāte – ne vienmēr informācija nav pieejama, cik paši žurnālisti un mediji, nevar paspēt to iegūt un apstrādāt, lai nodrošinātu kvalitatīvu problēmjautājuma atspoguļojumu.

2.valis. Viedokļu dažādības atspoguļojuma iztrūkums medijos. Tas saistāms ar mediju objektivitātes prasības nodrošināšanu un atklātības un vienlīdzības principu ievērošanu. Viedokļu dažādība nozīmē ne tikai statisku-jau sen zināmu un visur esošu viedokļu līderu uzklausīšanu, bet arī arvien jaunu personu viedokļu uzklausīšanu un publiskošanu. Faktiski, būtu jānodrošina iespēja paust savu viedokli ikvienam, kas to vēlas, bez cenzūras, kas šobrīd, lai kā negribētos, ir dzīva.

3.valis. Mediju finansējums un neatkarība – tas ir būtisks jautājums visiem. Tāpēc jau atkal jāteic, ka bez finansējuma caurspīdīguma, ar ko es saprotu pilnībā atklātu finanšu plūsmas atspoguļojumu, nenoslēpjot neko, neatkarīgus un brīvus medijus radīt ir gandrīz neiespējami. Medijiem un to nodarbinātajiem – žurnālistiem, operatoriem, administrācijai, šoferiem, montētājiem, IT adminiem, utt., nav jāslēpj vai jākaunas no tā, kas viņiem maksā atalgojumu, savukārt tiem, kas maksā, arī nebūtu jākaunas un jāslēpjas. Absolūta atklātība izslēdz korupciju, kas, kā zināms, var pastāvēt ne tikai publiskās varas sektorā, bet arī privāttiesību jomā, kurā ietilpst arī komerciālie mediji. Un minētais cieši ir saistāms ar sabiedrisko labumu.

media_worldFoto atrasts te

Tie būtu tie trīs vaļi uz kuriem, manuprāt, varētu turēties veselīga un sabiedrībai derīga mediju pasaule. Bet šajā pasaulē ir jābūt arī kādam, kas dažādus misēkļus risina, pārrunā, aktualizē un iespējams, rada apstākļus, kas novērš nepilnības nākotnē. Es padomāju un man radās doma, ka tas kāds varētu būt tāds kā “Mediju sabiedrības apaļais galds” jeb “Mediju Temīda”. Tūlīt paskaidrošu, ko ar to domāju. 😉

Pasaulē, gandrīz katrā valstī pastāv dažādi veidojumi mediju uzraudzībai, kontrolei un pulsa noteikšanai – mediju ombudi, padomes, kā Latvijā (NEPLP), Cenzūras un Patiesības ministrijas, utt., utjp. Tas viss ir, bija un kaut kur būs vienmēr. Bet Latvijā, manuprāt, būtu jāiet soli uz priekšu un jārada šis “Mediju sabiedrības apaļais galds” jeb “Mediju Temīda”. Tas varētu būt kolektīvs veidojums, kas spētu atklāti, taisnīgi un tiesiski izvērtēt un rast līdzsvaru dažnedažādākās domstarpībās vai problēmjautājumos, kas saistās ar medijiem. Vai tie būtu auditorijas un medija, medija un medija, informācijas atklātības, patiesuma un pieejamības jautājumi, un vēl virkne citu jautājumu. “Mediju Temīdas” dalībnieku sastāvam ir jābūt maksimāli plašam, nodrošinot visu mediju jomas dalībnieku-pašu mediju iesaisti, un, protams, arī akadēmiskās vides pārstāvji un pat studenti jāpiesaista, nerunājot jau par dažādu nozaru speciālistiem, kas spētu uz specifiskām problēmām raudzīties ar zināšanu un praktiskās pieredzes aci. Piebildīšu, ka šādam “Mediju Temīdas” sastāvam jābūt apolitiskam, lai izslēgtu politisku jeb drīzāk merkantīlu interešu lobēšanu. Sastāvs varētu būt arī mainīgs, jeb pat terminēts, tādējādi nodrošinot kā dažādību tā arī neatkarību.
“Mediju Temīdas” dalībnieku izvēlei jānotiek atklāti, publiski un brīvprātīgi, tādējādi maksimāli nodrošinot tautas un katra indivīda, kā arī pašu mediju interešu godīgu pārstāvību un aizstāvību.

Varbūt arī Tev radās kādas pārdomas un idejas?

11 thoughts on “Mediju sabiedrības apaļais galds

  1. Pārdomas. Idejas? ko var teikt “prasts lauku vecis” šai sakarā. Dacīt, tavs blogs ir viens no tiem retajiem, kur reizi pa reizei iemetu acis. Arī labi… 🙂 Laikam ir tā vērts.
    Bet par tēmu. Nemēģināšu jaukt galvu sev, ne kādam citam, varu spriest tikai kā lūzeris, jūzeris, jebšu, vienvārdsakot – gala lietotājs… :)) Bet fakts ir tāds, ka es nemēģinu pat vairs kaut ko skatīties, klausīties, jo tas vienkārši vairs nav panesams/izturams/ . Es apbrīnoju tos ļaudis, kuri spēj…, un ir apmierināti.
    Kamdēļ vispār sadomāju uzrakstīt? Pavisam nejauši pirms dažām dienām sanāca noskatīties interviju ar Maksimu ševčenko /Максим Шевченко/ Un lasot tavas pārdomas, atmiņā nāca viņa vārdi http://youtu.be/8IznqnFukHs?t=2m26s pietiek paskatīties līdz 3m07s, t.i. pusminūti.
    Atbildība! Par masu apziņas veidošanu.
    Kas notiek Latvijā? Kurš un kā veido šo sabiedrisko domu. Un kādā virzienā tā tiek virzīta. No malas raugoties ir labi redzams…, bet vai tie, kuri to dara paši apjēdz, KO viņi dara. Bieži vien izskatās, ka nē.

    /

    n

    youtube video converter

    • Paldies par linku uz interesanto sarunu ar Maksimu ševčenko, nebiju redzējusi. Daudz noderīga pasaka, vienlaicīgi arī veiksmīgi izvairoties no precīzām atbildēt un konkrētiem jautājumiem. Vārda virtuozs. 🙂

    • Agrāk mēs filtrējām informāciju, tagad informācija filtrē mūs.
      Sabiedrības locekļiem būtu laiks iemācīties domāt ar savu galvu. Pārāk lēti padodamies “veidošanai”. Jāmācās noraidīt.

      Neskatīties, neklāusīties = nezināt.
      Nezināt = Zaudēt.
      Escape ir dārgs prieks, daudzi to nevar atļauties.

      Mana repcete :
      1.atdalīt ziņu no komentāra.
      2.visus komentārus by deafault uzskatīt par manipulācijas mēģinājumu: elegantu vai tizlu, lētu vai izsmalcinātu. Izvēlēties ticamus.
      3. Latvijas vēstnesis, Leta, BNS – pamatēdiens.
      4. izvēlēties žurnālistus, nevis atgremotājus un manipulatorus. Ševčenko tas jau ir zīmols, bet salīdzināānai ir OK.
      5. smelties informāciju no vairākiem atšķirīgas krāsas avotiem.

  2. 2.punkts. Garām. Utopija. Ļaunums tīrā veidā. Kad “bāleliņiem” nav par ko rakstīt viņi iemet dažādībai pāris citātus no “interfrontes” un otrādi. Labāk, lai ir noteiktu virzienu mēdiji, kas pauž savas sociālās grupas uzskatus. Mēs lasīsim, skatīsimies un salīdzināsim.

  3. Tavuprāt, arī privātpersonām jābūt pienākumam atbildēt uz žurnālistu jautājumiem?
    Šaubos, vai Tu tā pat domāsi, kad kāds žurnālists Tev uzdos jautājumus par Tavu privāto dzīvi 🙂

    Par trešo punktu, šādā redakcijā, nepiekrītu. Mediji savā starpā konkurē, tai skaitā ar spēju vienu un to pašu darbu paveikt ar zemākām izmaksām. Bet Tu vēlies, lai to finanšu plūsmas būtu atklātas 😀
    Es piekrītu, ka jābūt publiski zināmiem mediju patiesajiem īpašniekiem, bet doma par to finanšu plūsmu atklātību ir absurda.

    • Lasi vēlreiz.
      Es saku, ka privātpersonām tieši nav pienākuma atbildēt medijiem, jo viņi VAR to nedarīt. Tikmēr publiskas personas – valsts amatpersonas un ierēdņi – atļaujas neatbildēt vai pat uzspiest jeb kam “slepenības zīmogus”, lai arī to nedrīkstētu. Valsts pārvalde NAV nedz privātā dzīve, nedz privātais maks.

      Ko Tev līdz zināt, kas ir mediju īpašnieki, ja Tu nezini finanšu AVOTU? Maz esi par bezpajumtniekiem biznesmeņiem dzirdējis? 🙂

      Absurdi ir tēlot atklātību, caurspīdību, godīgumu.

      • “Pietiek jau ar to, ka privātas personas var atļauties sniegt vai nesniegt informāciju medijiem pēc savas izvēles.”
        Es to sapratu tā, kā iepriekš rakstīju – tas, ka privātpersonas var neatbildēt uz žurnālistu jautājumiem ir slikti.

        Ir tāds termins kā “patiesie labuma guvēji” jeb patiesie īpašnieki 🙂

      • Krišjāni, tas nav slikti, jo privātpersonai tās ir izvēles tiesības, kas NAV un nevar būt valsts sektorā stādajošiem – valsts amatpersonām. Protams, būtu lieliski, ja uz mediju jautājumiem pienākums atbildēt būtu visiem.

        P.S. Nebrīnīšos ja “tiesiskuma koalīcijas” flagmanis “Vienotība” izdomās arī jēdzienu “patiesie patiesā labuma guvēji” :))

      • Par amatpersonu pienākumu atbildēt uz žurnālistu jautājumiem es pilnībā piekrītu, bet par privātpersonām gan ne. Ja Tev kāds žurnālists uzdotu jautājumu par personīgo dzīvi, vai Tu atbildētu?
        P.S. Manuprāt, visiem, arī amatpersonām, jābūt tiesībām “pasūtīt” žurnālistus, kas uzdod šādus jautājumus.

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s