Skatiens. Vienaldzība. Lēciens.

Un dzīvība izdziest.

Vakar no Vanšu tilta noleca 20 gadīgs, jauns vīrietis. Jauns, darba spējīgs un, pēc visa spriežot, NEVIENAM nevajadzīgs. Jā – nevienam, jo neatradās neviens, kam viņa dzīvība rūpētu. Tagad visi gudri teikt, ka puisis ir bijis garā slims. Vai kāds saprot, ko nozīmē “garā slims”? Tas nozīmē, ka viņš savā pasaules uztverē ir bijis kā bērns. Bet bērni par sevi parūpēties nevar. Pieaugušie pat ne vienmēr to māk. Un tas ir fakts. Diemžēl.
Tieši tāpēc sauc palīgā kā nu māk. Un lēciens, izskatās, ka bija skaļākais…tā, lai sadzird BEIDZOT…

Visdrausmīgākais ir – Vienaldzība. Tā ir sērga, kas pārņem arvien vairāk cilvēku.

Kas negrib neko darīt un atbildēt, tas meklē iemeslus, lai nedarītu un neatbildētu.

Kas grib darīt – iespējas, lai izdarītu pēc iespējas labāk.

Piebildīšu Vinstona Čērčila teikto: “Nav nozīmes sacīt: “Mēs darām lietas, cik vien labi spējam”. Jums jāgūst panākumi, darot lietas, kas ir nepieciešamas.

Un te nu ir jautājums – VAI tika izdarīts VISS, lai glābtu cilvēku? Vai arī visi dienesti vienkārši un tikai apturēja faktiski satiksmi Rīgā, radot bardaku un noskatījās kā cilvēks izdara pašnāvību.

Jā, noskatījās.

Es varētu piedot, ja būtu darīts viss, bet nebūtu izdevies glābt. Bet nav iespējams piedod, ja pat NAV mēģināts glābt. Neattaisnojama ir negribēšana.

___

10 gadu laikā 10 cilvēki ir kāpuši un viens ir gājis bojā. Un līdz pat šim brīdim, NEVIENAM 10 gadu laikā NAV radies rīcības plāns, ko šādās situācijās darīt.

21.gadsimta tehnoloģiju pasaulē NEVIENS nezina par signalizācijām, elektrotriecieniem, galu galā policistiem šī tilta katrā galā (agrāk tā ir bijis). Ir taču tik daudz visādu variantu kā izdarīt tā, lai NAV iespēju atņemt sev dzīvību uz konkrētā tilta!

Vai tiešām nepietiek ar ar ģimeni, kas leca no daudzstāvu mājas degoša dzīvokļa balkona, bet ugunsdzēsēji noskatījās?

Vai nepietiek ar situāciju, kad gāja bojā Jāņa Streiča dēls, bet glābēji noskatījās un “nevarēja” divus pakāpienus pa trepītēm augstāk uzkāpt, lai glābtu?

Vai nepietiek ar aprūpes centrā “Rūja” nozāļoto Artūru, par kura dzīvību nevis aprūpes centra darbinieki cīnījās, bet ņirgājās?

Vai beidzot pietiks ar šo 20 gadīgo puisi, kurš noleca vakar, lai beidzot pie varas esošie morālie impotenti, kas ir pārkonsolidējuši visu savu sirdsapziņu, prātu un kaunu,  atstātu savus amatus un atbrīvotu vietu tiem, kuriem NAV VIENALGA?

Kam vēl ir jānotiek, lai BEIDZOT būtu KAUNS????

Lai BEIDZOT kāds lūgtu PUBLISKI PIEDOšANU un PATS atkāptos???

P.S. Foto atrasts google.com

3 thoughts on “Skatiens. Vienaldzība. Lēciens.

  1. Ir, protams, labi, ka ir utopiskas idejas par to, lai glābšanas dienestos strādā tikai altruistiski cilvēki, patiesi filantropi, bet būsim atklāti, pēc tam, kad nākas nostrādāt 10-15-20 gadus ar veciem, mirstošiem cilvēkiem, jauniešiem, kas iet bojā avārijās, nedzīvi dzimušiem bērniem un citām lietām, tas norūda raksturu un nocietina sirdi, lai nebūtu izmisums. Šāds darbs, it sevišķi ārstiem, ugunsdzēsējiem ir psiholoģiski smags.
    Visi ir tikai cilvēki, tie arī ir mirstīgi, un viņi šo darbu nepamet neraugoties uz bīstamajiem apstākļiem vai apdraudējumu savai dzīvībai. Un tas nenozīmē, ka tie tik pat cilvēcīgi, kā ikviens, nevēles otram palīdzēt. “Neattaisnojama ir negribēšana.”
    Nostājies pie tilta, nostājies un palīdzi “nokāpt atpakaļ uz zemes” kādam, kas tik pat labi tevi paraus līdzi, savainos vai nogrūdīs dusmās pirmo.

    Šis teksts nav veltīts tikai šim ierakstam, tas ir visiem, kas ar putām uz lūpām kliedz par neizglābšanu. Vectēvs man mācīja neskriet ar šķērēm rokās, jo var sevi/kādu savainot. Loģiski vai ne? Tad tie, kas kāpa vantīs zināja, ka tas vairs nav skriet ar šķērēm rokās. Viņi paši riskēja, paši nostādīja sevi briesmu priekšā. Un brīnumainā kārtā 9 iepriekšējie izdzīvoja. Viss ir līdz reizei. Pilnīgi viss.

    Retorisks jautājums: cik silvēkiem rūpētu šis notikums, šī pašnāvība, ja tā tiktu izdarīta pakaroties/nošaujoties/pārgriežot vēnas/pārdozējot zāles? CIK cilvēkiem interesētu, ka Purvciemā kāds džeks izdarījis savā dzīvoklī pašnāvību? Suicīds nav nekas jauns, un tas notiek ik dienu.
    Protams, publiski ir daudz traģiskāk un svarīgāk.

    Tu esi sabiedrība, palīdzi līdzcilvēkiem sev apkārt. Padari pasauli labāku.

  2. Meklēsim glābiņu katrs pats savā dvēselē un ja izdodās to atrast, tad dāsni dalīsimies ar citiem. Un tikai izrāpjoties no totālās vienaldzības purva mēs spēsim padarīt dzīvi labāku. Katru mirkli dzīve mūs nostāda izvēles priekšā neatkarīgi no mūsu varēšanas vai nevarēšanas,
    neatkarīgi kādā sfērā vai profesijā mēs darbojamies. Un izvēle vienmēr ir tikai mūsu pašu – gribam mēs to , vai negribam.

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s