Kas maksā, tas pasūta mūziku(.)(?)(!)

Tā bija.

21.gadsimta Latvijā un pasaulē dienas kārtībā ir jautājums – vai tā ir šodien un arī turpmāk būs?

Vai šī elementārā patiesība nav apgriezusies kājām gaisā un kļuvusi par – “Tas, kurš klausās, tas neko nepasūta, bet maksā.” ?

Un šis jautājums uztrauc visus, katru indivīdu savā intensitātē un apmērā.

Vakar, noskatoties raidījumu “Sastrēgumstunda”, ko vada Gundars Rēders, diemžēl, bija jāizdara secinājums, ka raidījums neviesa ne mazāko skaidrību kam, kad, par ko un cik vispār ir jāmaksā un – kas ir tiesīgs naudu(labumu) saņemt? Bet varbūt tāds ir mērķis – radīt nesaprašanu, lai neviens neko nesaprastu un visi maksātu?

Kā niķīga bērna kājas piesitiens pie zemes palika arī Kārļa Būmeistera (LaIPA valdes loceklis) faktiski nekontrolētā, diemžēl, arī neargumentētā agresija ar kādu viņš vērsās pret Saeimas deputātu Jāni Dombravu. Interesanti būtu zināt, vai Kārlis tik pat agresīvi ir pieprasījis atbildes un rīcību no cienījamajiem komponistiem Imanta Kalniņa un Raimonda Paula, kas kā jau pieminēja kāds raidījumā skatītājos sēdošs kungs, likumdevējos ļooooti ilgi sēdējuši un bijuši? Varbūt Kārlim un citiem autoriem derētu pajautāt, ko viņi kā likumdevēji, ar savām 2 balsīm no simts – ir darījuši autoru labā? Vēl vairāk, ko viņi paši dara, lai pārliecinātu sabiedrību un likumdevēju, ka viņiem ir taisnība un tiesības?

Tā pat arī pēc raidījuma, sabiedrības iemīļotajā twitter vidē bija manāmi jau atkal daudz vairāk jautājumu kā atbilžu.

Skumjākais tas, ka visa šī diskusija, ja to tā var nosaukt, grozās tikai un vienīgi par un ap naudu. Drīzāk tāds naudaskāru cilvēciņu burziņš, kas runā par to vien kā atrast veidus kā naudu iegūt, nerunājot nemaz par to, ko par šo naudu dod pretī, kādā kvalitātē un vai tam, no kā to naudu gribās paņemt – vispār ir jāmaksā, ja viņš no Tevis nav prasījis to, ko Tu dod.

Man ir bijusi tā laime būt zvērināta advokāta Mārča Krūmiņa studentei Latvijas Universitātē.  Lekcijas  autortiesībās pie Krūmiņa kunga atceros kā interesantas, kvalitatīvas, domāšanu raisošas un, kas pats galvenais – vērtīgas tāpēc, ka bija tik ļoti mudinošas nezaudēt veselo saprātu, risinot strīdus, kurus “intelektuālā īpašuma” jomā, diemžēl, rada nevis intelekts, bet gan naudas kāre.

Mārcis Krūmiņš vakar raidījumā pateica, ko pavisam vienkāršu un elementāru, ko saprot visa pasaule – tirgus noregulēs to, ko likumdevējs objektīvi nespēj noteikt. Jeb citiem vārdiem sakot – ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Reizēm ir jāpanāk solītis atpakaļ, lai divus lielus spertu uz priekšu.

Vakar raidījumā nepiedalījās tādi mūzikas/glezniecības/kino/ autori, izpildītāji utt, citiem vārdi – “grandi” – kuru darbs liek sabiedrībai piepildīt stadionus, radīt rindas pie izstāžu zālēm vai kinoteātriem… Nebija jo viņu piedāvājumu nenosaka pieprasījums, jo viņi paši ir tie, kas vienlaicīgi rada gan piedāvājumu, gan pieprasījumu. Kā un ar ko? Ar kvalitāti un unikalitāti jeb neatkārtojamību. Un viņi jau ir izgājuši cauri tam laikam, kad neko neprasot, vispirms sevi pierādīja un radot neprasīja – maksājiet par to, ka mēs radām un Jūs variet dzirdēt, redzēt mūsu “radošos meklējumus”.

Kas notiek tagad? Katrs, kurš ir radījis nošu virknējumu, iedziedājis nezin kādā kvalitātē dziesmu, uzkāpis uz skatuves kaut vienu reizi sazin kādā šovā, datorā radījis skaņu celiņu vai nezin ko vēl – katrs grib, lai sabiedrība maksā, ka tas tiek dzirdēts radio “ārpus ierastā ģimenes loka”. Un tas ir absurds! Jo piedodiet – ja autori, Jūs, dzirdēs tikai ierastajā ģimenes lokā, bet ārpus tās Jūs neviens nezinās, tad – Jūs paliksiet savā ierastajā ģimenes lokā, jo tirgus tā vienkārši to noteiks.

Un te nu rodas jautājums – vai sabiedrība pieprasa konkrētas mūzikas, glezniecības, kino…vienalga kādas mākslas radīšanu? Vai nav tā, ka tiek radīts produkts, kuru sabiedrība novērtē un, ja tas patīk, tad pieprasa – vai tie būtu papildus koncerti, atkārtota plašu/CD izdošana vai papildus kino seansi?

Vai autori un izpildītāji man pasaka kaut vai paldies, iedodot atlaidi uz nākamo koncertu, nākamo CD iegādi vai rada man par godu kādu dziesmu tāpēc, ka es esmu trīs vai trīsdesmit trīs saviem draugiem, kolēģiem vai ārzemju paziņām IETEIKUSI nopirkt, apmeklēt viņu radītos darbus, tādējādi veicinot pieprasījumu pēc viņu radītajiem brīnumiem un palielinot to ienākumus? Lai gan materiāla labuma man pašai – nekāda. Vai un kā mākslinieki saka paldies saviem klausītājiem un atbalstītājiem?

Visu izmērīt naudā nevar.  Ir jāmāk dot, jo dodot gūtais neatņemams.

Visu likumos uzrakstīt nevar un nevajag ar, jo tieši tāpēc cilvēkiem ir dots prāts un intelekts, lai domātu, spriestu, vērtētu un tikai tad rīkotos. Likumi nosaka jebkuras personas brīvības robežas noteiktā laikā un telpā. Ne vairāk un ne mazāk. Turklāt, pāri likumiem vienmēr ir stāvējuši, stāv un stāvēs labi tikumi. Kādi ir tikumi 21.gadsimtā? (retorisks jautājums, uz kuru atbildiet katrs pats)

Tas, cik sekla, neargumentēta un tieši tāpēc NEintelektuāla domu apmaiņa notiek sabiedrībā, liecina, ka nedz autori, nedz producenti, nedz “tiesību aizstāvji”, nedz arī visa sabiedrība kopumā negrib pirms rīkošanās domāt, bet gaida, kad likumdevējs pateikts, ko darīt. Un tas tak ir tik izdevīgi – atbildību par rīcību, kuru nosaka likums, ir iespējams populistiski novelt uz likumdevēju. Bet pats skumjākais, ka aizmirsts ir uzdot galveno jautājumu – kāpēc? Kāpēc tiek radīts kaut kas? Kāpēc kādam ir jāmaksā? Kāpēc kādam ir tiesības izvēlēties? …un vēl n-tie “kāpēc?”…

Ja no manis var prasīt, lai es maksāju, tad man ir arī tiesības prasīt, lai tas, ko saņemu, atbilstu manām vēlmēm.

Un te nu, piedodiet, man ir pāris jautājumi visiem autoriem, izpildītājiem, producentiem, utt. –

1) Vai Jūs esiet gatavi bez ierunām maksāt par, iespējams nodarīto kaitējumu klausītājam/skatītājam par tā patērēto laiku, naudu, emocijām, pacietību, ko tas veltījis, lai dzirdētu un vai redzētu Jūsu, reizēm, gaužām nekvalitatīvo darbu?

2) Kurš un kā atlīdzinās par Latvijas tautai radīto kaunu un starptautiska tēla jeb prestiža sabojāšanu pēdējā Eirovīzijas konkursā, kurā Latviju (dziedošu valsti, kura IR unikāla ar saviem dziesmu svētkiem, režisoriem, scenāristiem, mūziķiem un komponistiem) pārstāvošie izpildītāji un visa tā komanda apliecināja, ka pat Zimbabves odi spētu pasniegt dziesmu, izpildīt un radīt labāku šovu un iespaidu? Kurš ir gatavs atbildēt un maksāt, ne tikai “cēli atkāpjoties no amata”?

3) Vai jebkuru autoru darbs ir vienādi vērtīgs?

4) Vai par “autoru” ir uzskatāmi tikai mākslas darbu autori? Kas un kāpēc šo robežu noteicis? Un vai tā ir pareizi novilkta? Varbūt ir vēlreiz jāatgriežas pie pamatiem un jāsaprot kas ir kas?

5) Vai tas kurss, kādu pašlaik ir uzņēmusi pasaule autortiesību jomā, vispār ir pareizs?

6) Te var pievienot katrs vēl savus 20 jautājumus….. jo IR jārunā.

Es ļoti ceru, ka mēs visi Latvijā esam pietiekami gudri, lai vispirms tomēr domātu un tad tikai darītu.  Es ticu un ceru, ka mēs tomēr  esam pietiekami gudri, lai maksātu par to, par ko ir jāmaksā un, kam ir vērtība. Varbūt tiešām mēs varētu būt pirmie, kas iegriež pasauli pareizā virzienā? Jo “Latvija VAR!”

Un nobeidzot, mazliet caur humoru un novedot visu līdz absurdam, jautāšu – kas man atlīdzinās man nodarīto kaitējumu, par manu pagājušās nakts slikto miegu, kad manā sapnī bez manas atļaujas turpināja dzīvoties “Sastrēgumstunda” ar visām AKKA/LAA, LaIPA, Kārļiem un Dombravām…. Mans miegs bija slikts pateicoties bardakam, ko rada cilvēku kāre pēc naudas, nevis savu tiesību aizsardzības.

Dariet tā, lai Jūsu darbi ir mūžīgi un pieprasīti tādēļ, ka tiešām ir unikāli. Dariet tā ikviens, lai es GRIBU Jums maksāt!

Mocarts, Bēthovens, Verdi, Mikelandželo vai Salvadors Dali, pat Maikls Džeksons neradīja tāpēc, ka gribēja nopelnīt vienalga kā un vienalga uz ko. Viņi radīja, jo viņiem bija organiska nepieciešamība izteikties un paust savu redzējumu, sajūtas un būtību veidā, kādā to mācēja vislabāk. Un viņi bija pateicīgi, ja kāds par šo viņu nepieciešamību izteikties – viņiem arī samaksāja. Ja kāds ko pasūtīja, tad arī paši autori noteica cenu savam unikālajam darbam pēc pasūtījuma.

Lai man piedod, katrs kurš sevi uzskata par “zvaigzni”, bet mūsdienās ir izteikti daudz mūziķi, autori, izpildītāji, utt., kuriem labāk būtu iemācīties paklusēt.

P.S. Padomāsim visi – vai tas, kas tiek radīts, ir vērtīgs?

Vai arī mums tiek potēts, ka ir jāgrib naudu par jebko, ko darām un radām, lai arī ne vienmēr radītajam ir vērtība?

p.p.s. Foto atrasts te –  google.com

6 thoughts on “Kas maksā, tas pasūta mūziku(.)(?)(!)

  1. Baigi labs šis raksts, patiesi! Man savukārt, skatoties vakardienas raidījumu, bija skumji, ka neviens, neviens, neviens, no autoriem, juristiem u.c. spečukiem tā arī nepateica, ka zagt un nesamaksāt par darbu ir slikti, sodi par to varētu būt paši simboliskākie, bet svarīgākais – lai tie būtu nenovēršami ikvienam likumpārkāpējam neatkarīgi no reliģiskās, politiskās, etniskās, vecuma, dzimuma un mantiskā stāvokļa piederības, neatkarīgi no ieņemamā amata. Bet tā jau ir pārāk liela vēlēšanās.:)

  2. Lielisks raksts!

    Mani arī visvairāk satrauc jautājums, kapēc par to, ko es negribu klausīties, man vai kādam citam būtu jāmaksā. Licence par publisko atskaņošanu, izmantojot paša izvēlētus un iegādātus audioierakstus ir diezgan pašsaprotama lieta. Savukart neviens radio nekad neatskaņo to mūziku ko es vēlētos tur dzirdēt, varētu teikt pat, ka radio mums uzspiež savu repertuāru, kur kādus konkrētus skaņdarbus iespējams pat ielobē kāds no autoriem vai viņa pārstāvjiem.

    advokatslv, vai jūs ar “zagt un nesamaksāt” domājāt radio klausīšanos darbavietā?

  3. Ar interesi izlasīju Tavu rakstu. Kopā summējot, atbilde ir pavisam vienkārša. Tieši tā. tas, kurš maksā, tas pasūta mūziku, un tiem tiesību īpašniekiem arī tiek samaksāts. Ir jāsaprot, ka individuālam cilvēkam nekad nav bijis, un nebūs nekas, nekut jāmaksā. klausies ko gribi, cik gribi, jo radio par Tevi ir samaksājis, jo pelna ar mūziku naudu. BET, tiklīdz kāds cits ar mūziku sāk pelnīt naudu (kafejnīca, kino, pasākumi, utt), arī tiem ir pienākums atlīdzināt tiesību īpašniekiem.
    Pašsaprotami.

    Un tad mēs nonākam pie publiskā izpildījuma. Atkal, Tev kā patērētājam nekas, nekur nav jāmaksā. Ja esi veikala apmeklētāja, tad veikalnieks tava konforta veicināšanai ir izdomājis stratēģiski, kādu mūziku, stilu, ritmu, izpildītājus tas vēlas Tev piedāvāt. ja Tev tas nepatīk, un attur doties uz rimi, tad tā ir veikalnieka laža, jo jebkurš serviss ir jāpiedāvā, ja tas nes papildus tiešus vai netiešus ienākumus un veicina konkurētspēju. Needless to say- tomēr mūzika lielveikalos ir absolūts un ļoti ņiprs mārketinga ierocis, tāpēc arī tā skan. Nevajadzīgu, patērētājam neinteresējošu mūziku neizmanto, līdz ar to, arī netiek saņemta atlīdzība. To pierāda fakts, ka aizvien vairāk uzņēmēju/pakalpojumu sniedzēju izvēlas specifiskas viņu izvēlētas pleilistes, nevis radio, lai gan arī radio, zinot savu auditoriju, ir ieinteresēts spēlēt TIKAI to, kas ceļ tā konkurētspēju. “nevajadzīgās” dziesmas tiek atmestas. Pašsaprotami.

    Arī es mūziku labu vai sliktu, šķīnbu vai taisnu, radu vispirms sava prieka pēc, jo gūstu no tā baudu, līdzīgi kā citi mūziķi vai datorspēļu, vai filmu producenti. Un tā arī ir šīs radošās nozares zelta šķautne. Bet ir bērnišķīgi uzskatīt, ka Avatars, tāds, kādu Tu redzēji kino, tiek īstenots “prieka pēc”, un var tikt īstenots no zila gaisa, jo čalim taču ir iekšā rakstīt foršu scenāriju. Ja šo filmu neviens neskatīsies, tā neko nepelnīs. Un vari būt droša, ja manu “…”dziesmu neviens neklausīsies, es arī par to neko nesaņemšu. Bet piekritīsi, Avatara un “Vitruvijas cilvēka” radošās “izmaksas” ir atšķirīgas.
    Pašsaprotami 🙂

    Vēlu veiksmi kopīgā cīņā par sapratni un cieņu.
    Kārlis Būmeisters

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s