…kalns…

Vakar beidzot tiku pie sava pirmā kostīma kalnam, par ko biju sajūsmā. Lieki teikt, ka nevarēju vien sagaidīt dienu, kad to izmēģināt :)) Tikai viena ķibele – nekad vēl nebiju kāpusi uz kalna slēpēm.  Pirmā un pēdējā komunikācija ar slēpošanas inventāru man bija kādā 9. vai 10.klasē skolā. Kā tagad atceros, ka tās bija distancu slēpes, kas slikti slīdēja, turklāt mūs skolotājs palaida nevis pa trasi, bet pa vienkāršu mežu…tā teikt – pa sniegotajām mētrām. Nešaubīgi pirmais iespaids bija graujošs un uz ilgu laiku paliekošs atmiņā.

Bet, kas bijis bijis. Kalns mani ir vilinājis vienmēr…un beidzot es biju gana drosmīga, lai atzītu, ka arī šo pasākumu es varu piedzīvot un izdzīvot, varbūt pat iemīlēt. 🙂

Tā nu es šodien izpētot vairākas kalnu mājas lapas, sazvanot labu draugu un pārspriežot labākos variantus, izvēlējos doties uz Jēkaba gravu. Sapucējos un devos ceļā! Un ne mirkli nenožēloju, ka aizbraucu! Turpceļā gan likās, ka šī nav mana diena, jo riktīgi lija lietus. :))

BET…. Patiess PALDIES Jēkaba gravas instruktoram Ingusam, kurš mani pārliecināja par pretējo – arī tādā dienā var iemācīties slēpot un slēpot no sirds. 🙂 Es pat ne reizi nenokritu! 😉

Ko es tagad par to visu saku un domāju???

Mani nu var apsveikt ar jaunu atkarību – kalnu slēpošanu. Jā!

Man TO patīk darīt! :))

P.S. Lieki piebilst, ka mērķis ir nākamgad iekarot kādus tādus kalnus… 😉

___

Foto atrasti internetā

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s