Par cēloņiem, sekām un pelnīto

Pirms pāris dienām sabiedrību ir satriekusi šaušmīga ziņa – izvarota divus ar pusi gadus maza meitenīte. To iespējams paveicis audžutēvs.

Te TV sižets, kuru noskatoties, ir par ko padomāt.

Notikums tiešām ir šausminošs un prātam neaptverams. Nav šaubu, ka notikums izraisa dusmas. Dabiskas dusmas un rosina atriebības kāri. Par ko tad arī gribēju izteikties. Acīmredzams ir tas, ka cietsirdība un vienaldzība caurvijas šim notikumam.

Cietsirdība galvenokārt tieši no vainīgā, kurš tiks noskaidrots. Tomēr cietsirdība piemīt arī apkārtējiem un arī valstij, kas turklāt tiek apslēpta aiz vienaldzības.

Tūlīt izskaidrošu kādēļ tā domāju.
Es ieklausos tajā, ko cilvēki runā, lasu, ko raksta un cenšos izprast, kādēļ tie runā, raksta, vai ko citu dara tieši tā, kā dara.

Degpunktā raidījuma vadītājs Kārlis Seržants (nu jau it kā ievēlēts par 10.Saeimas deputātu no ZZS) sižeta beigās izklāsta kāda “dzīve” šādu noziegumu veicējiem ir cietumā, ka tā esot elle, un, ka viņš no sirds to arī vainīgajam novēl.

Un te nu ir tas, kas man nav pieņemams. Cilvēcīgi saprotu, bet, ja mēs katrs gribam, lai pasaule kļūtu labāka un tajā nebūtu vardarbības, nelietību, nodevības u.c. pāridarījumu, mums ir jāmeklē cēļoņi, kādēļ notiek tā kā notiek. Un jādomā kā novērst šo cēloņu un seku rašanos.
Nebūt neaizstāvu vainīgo, bet aicinu padomāt… katram ir mamma un tēvs, kas primāri ir sieviete un vīrietis. Katram, arī izvarotājam, slepkavam, krāpniekam vai zaglim. Bērni nereti atkārto vecāku rādīto modeli. Ja cilvēks ir pieskaitāms, tad viņam IR jāatbild par to, ko dara un jāsaņem sods, kādu valsts ir noteikusi likumā.
Ja cilvēks ir garīgi slims, tad viņš ir jāārstē, jāuzrauga un jāsargā ne tikai, lai viņš neizdarītu pāri kādam sabiedrības loceklim, bet arī sev.

Es saku, ka valsts vara ir bijusi un vēl aizvien ir cietsirdīga un vienaldzīga. Ne jau tikai sodu ziņā, vai pārak mazā iztikas minimumā, kas drīzāk līdzinās iztikas “nekam”, bet sabiedrības organizēšanā. Ko gan valsts varētu darīt lietas labā, lai šādi dzimumnoziegumi neatkārtotos, vai vismaz to skaits būtiski samazinātos???

Visur pasaulē ir probācijas dienesti, arī Latvijā, tikai atšķirība ir tā, ka ārzemēs tieši dzimumnoziedzinieki tiek jo īpaši uzmanīti un kontrolēti, ārstēti, ar tiem strāda psihologu grupas. Tiem tiek piestiprināti čipi, lai varētu noteikt, kur tie atrodās, ir publiskie dzimumnoziedzinieku saraksti ar visām fotogrāfijām, lai sabiedrība varētu izkliedēt savas šaubas vai apstiprināt aizdomas par kādu personu. Ir vēl visādi pasākumi, kas tiek veikti, lai pasargātu sabiedrību un katru indivīdu, kā arī atturētu dzimumnoziedzinieku no atkārtota nozieguma. Latvijā šķiet netiek veikts nekas.
Skumji, jo neviens nav pasargāts un pat nevar pārliecināties par savu drošību, iepazīstot jaunus cilvēkus vai uzsākot kopdzīvi.
Ir, protams, vēl daudzi faktori, kas ietekmē procesus sabiedrībā, noziegumus un to raksturu, par to gan ir atsevišķs par ko ne šoreiz un ne tagad.

Atgriežoties pie TV sižeta un raidījuma “Degpunktā” vadītāja Kārļa Seržanta izteikumiem… “Degpunktā” devīze ir: “Lai tā nenotiktu”! Šī devīze lieliski atspoguļo raidījuma misiju, jo būtiskākais ir nevis iebiedēt skatītāju ar šaušalīgiem notikumiem, bet gan mudināt rūpēties par savu drošību pašam, un apsvērt to, kas ir jādara, lai negadījumi un krīzes nenotiktu.

Vai šī devīze tiek piepildīta, ja raidījuma vadītājs novēl elli vainīgajam? Ja raidījumā, kā normu un par taisnīgu, stāsta esam to, ka cietumā dzimumnoziedziniekus citi cietumnieki izvaro? Ar ko tad diez tie citi noziedzinieki ir labāki vai savādāki, veicot arī izvarošanas?
Cietums ir soda-brīvības atņemšanas izciešanas vieta, un galvenais mērķis šādam sodam ir personas izolēšana no sabiedrības uz noteiktu laiku. Brīvības atņemšanas mērķis nav personas pazemošana, paverdzināšana seksuālas izmantošanas veicināšana vai tādu apstākļu radīšana, kas nav savienojama ar cilvēcīgu dzīvi.

Ja sabiedrība vai valsts ko tādu atbalsta un veicina, tad tā nav ne par mata tiesu labāka par noziedzinieku, kurš no vainīgā pēc sprieduma pasludināšas, iespējams, kļūst par cietumsargu uzraudzītu upuri…

Tā robeža ir smalka. Slavinot necilvēcīgos apstākļus un varas cinismu, tiek atbalstīta vardarbība. Apmierinātas dusmas un īstenota atriebība. Vai tas ir patiesi labi? Manuprāt nē, jo tas noteikti nav ceļš lai tā nenotiktu.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s