Hokejs

Pavasaris un hokejs šķiet esam divas nedalāmas lietas katru gadu. Šogad mūsu puikas tiešām spēlē labi, prieks skatīties. Varbūt tas tāpēc, ka komandā atkal vairākumā ir letiņu puikas?
Katrā ziņā, balss ar katru spēli kļūst arvien vārgāka, jo klusiņām takš pie TV ekrāna nosēdēt nevar. Īkšķīši arī jau izsaka savu viedokli, pēc spēlēm bikiņ stīvi sāpot. 🙂
Bet nu labi, patiesībā manas domas kavējas pie vakardienas spēles ar Krievijas izlasi.
Droši vien, ka šodien es vairs nedomātu par spēli, ja zaudēts būtu cīņā, bet ir pavisam savādāk.
Man radās priekšstats, ka puikas ir kā no laivas izmesti, kā pērienu dabūjuši un kaktā nolikti kaunēties vai pat vēl ļaunāk stūrī mākslīgi iedzīti, jo vienkārši tā vajag. Neredzēju un arī nejutu cīņas sparu, par ko biju pārsteigta, jo iepriekšējās spēlēs puiši tiešām plēsās kā lauvas, bet vakar…nekā. Pirmais periods vēl viesa cerības, ka esam, ja ne stiprāki, tad vismaz līdzvērtīgi spēcīgi. Otro periodu gaidīju ar domu, ka puiši no ģērbtuvēm iznāks ar jaunu elpu, vēl nebijušu cīņas sparu uzvarēt Latvijas neatkarības deklarācijas priekšvakarā kaimiņu lielvalsti, kas nerimsies mūs spiest ceļos nekad.
Diemžēl cīņas spars Latvijas izlasē bija absolūti noplacis, lai arī 2.periods uzsākts ar rezultātu tikai 1:0 un principā nekas jau vēl nav zaudēts.
Bet cīņas spara trūkums dod rezultātu…ātri, viegli un pat pelnīti zaudēti divi vārti.
Un ar nožēlu jānoskatās, ka pārliecība par saviem spēkiem, komandas spēle un drosme mūsu puikas nepārņem pat līdz spēles beigām.
Un arī komandas galvenais trenneris acis nepaceļ.
Tāda kā nodevība pāršalca laukumu…
Un kā nu ne, jo, ja Latvijai ir jāspēlē pret Krieviju, tad mūsu komandā esošie krievi diezvai par labu Latvijai spēlēs. Tas ir elementārs un dabisks patriotisms, ko no cittautiešiem, jo īpaši krieviem, pret LV nevar prasīt. Galvenais, lai mēs paši letiņi būtu savas zemes patrioti. Skumjākais, jau nebija zaudējums kā tāds, bet gan tā padošanās bez cīņas, kas vairāk līdzinās paša sevis nodošanai…

Es tiešām ceru, ka tā ir tikai kāda stulba sazvērestības teorija un, ka puikām vienkārši pietrūka spēka un nebija, kas īstos vārdus pasaka, lai komandu iedvesma, pārliecība par saviem spēkiem un cīņas spars pārņemtu.

Lai nu kā, es lepojos ar Latvijas izlasi, ar visiem puikām tajā, jo viņi tiešām ir lieliski šogad. Es turpināšu turēt īkšķus, lai arī tie sāp, arī ceturtdaļfinālā, jo tur mums jānokļūst. 😉

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s