Labrīts

Kad dienas gaitas beigtas un nogurums māc,

Nāc – ietinies manā elpā, kā siltā vilnas segā,

Ļauj Tavas rūpes man izkliedēt pavisam

Ar smaidu, kas nav domāts it nevienam citam…

Ar skatienu es sildīšu ikkatru Tavu šūnu,

Un neļaušu uz Tevi mēnesim mest ēnu

Ar gandrīz nemanāmu pieskārienu,

Es Tevi mudināšu uz mazu mīlas grēku…

No rīta mostoties un acis verot,

Es mazliet paklusēšu, mirkli tverot,

Ar liegu skatu Tavas lūpas noglāstot,

“Labrīt,” es klusi teikšu pasmaidot.

Labrīt…

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s